Carcassonne Latvija: Labdien, Aleksej!

Aleksejs Peguševs: Labdien!

C.L. Vispirms vēlos vēlreiz Tevi apsveikt! Šobrīd tas ir labākais rezultāts, ko jebkad ir sasniedzis kāds no mūsu spēlētājiem Pasaules čempionātā.

A.P. Liels paldies!

C.L. Pastāsti, lūdzu, mazliet par sevi.

A.P. Mani sauc Aleksejs Peguševs. Esmu komponists un pašlaik mācos Latvijas Mūzikas akadēmijas 4. kursā. Mani interesē viss, kas ir saistīts ar matemātiku un kur nepieciešams pielietot prāta spējas. Tās ir galda spēles – Carcassonne, Citadels, The Settlers of Catan, šahs un tamlīdzīgas nodarbes. Papildus tam, esmu aizrāvies ar lingvistiku, ko apgūstu pašmācības ceļā. Nedaudz arī sportoju (pārsvarā tas ir futbols un galda teniss). Varētu teikt – no visa pa druskai.

C.L. Kā Tu iepazinies ar Carcassonne?

A.P. Par to man jāsaka paldies saviem klasesbiedriem. Kad mācījos 10. klasē, viņi man pastāstīja par veikalu „Ludo”, parādīja dažādas spēles un iemācīja arī spēlēt Carcassonne. Ar šo spēli es uzreiz aizrāvos, jo tā ir universāla spēle, ko var spēlēt ne tikai, lai izklaidētos, bet tai piemīt arī sportisks azarts – ir jāanalizē gājieni, stratēģijas, iespējamas kombinācijas. Pēc neilga laika es piereģistrējos portālā BrettspielWelt un ar interneta palīdzību apguvu pirmos četrus paplašinājumus. 2010. gadā pirmo reizi piedalījos Latvijas čempionātā un tikai tad, pēc pirmās vai otrās partijas, tā īsti sapratu visus spēles noteikumus (smejas). 2011. gadā piedalījos atkārtoti un man izdevās uzvarēt. 2012. gada čempionātu nācās izlaist, jo šajā laikā mācījos Norvēģijā, bet 2013. gadā atkal – uzvara.

C.L. Pateicoties šai uzvarai, 2013. gadā Tu piedalījies Carcassonne Pasaules čempionātā, kur ieguvi vienu no godalgotajām vietām. Saki, vai Tev bija laiks apmeklēt arī izstādi (Pasaules čempionāts notika galda spēļu Spiel izstādes ietvaros Vācijā, Esenē, autora piezīme). Kādi ir Tavi iespaidi un vai izdevās kaut ko iegādāties?

A.P. Jā, man izdevās apmeklēt arī izstādi, bet diemžēl, mēs to apmeklējām tikai pēdējā dienā (čempionāta diena, autora piezīme). Jāsaka, ka izstāde pārsteidza ar saviem apmēriem. Tur bija ļoti daudz jaunu, interesantu spēļu. Diemžēl kaut ko uzspēlēt bija sarežģīti, jo visi spēļu galdi gandrīz visu laiku bija aizņemti. Tomēr šo to paskatīties un gūt kaut nedaudz iespaidu mums izdevās. Tagad gaidu, kad veikala „Ludo” plauktos parādīsies trīs jaunas Brain Games spēles, kuras šī firma pirmo reizi piedāvāja izstādē. Tās ir spēles „Dig Mars”, „Om nom nom” un „Social Network”. (Dotajā brīdī šīs spēles jau ir pieejamas „Ludo” veikalā, autora piezīme). Spriežot pēc nosaukuma, pēdējā manis nosauktā spēle liekas ļoti daudzsološa.

C.L. Vai Tev patika čempionāta organizācija?

A.P. Organizācija bija teicama. Piemēram, pirmo galdiņu, pie kura saskaņā ar spēļu reitingu spēlēja stiprākie čempionāta spēlētāji, varēja vērot tiešraidē uz lielā ekrāna. Turnīra zonā netika ielaists neviens nepiederošais.

C.L. Jūs spēlējāt pēc tā sauktās „Šveices sistēmas”?

A.P. Jā, tieši tā, spēlējām pēc „Šveices sistēmas”. Šī sistēma tiek lietota arī pie mums čempionātā. Dalībnieku skaits bija optimāls. Nākošajā kārtā tika visi tie, kuriem bija vairāk par 4 punktiem (sākot no 4,5 un vairāk punktiem). Tas ir labi, jo parasti ir tā – ja tev ir ar kādu vienāds punktu skaits, tad ir iespēja palikt aiz svītras tikai kaut kādu koeficientu dēļ. Protams, arī tiem ir nozīme, jo tas parāda, kura spēlētāja pretinieks ir bijis spēcīgāks un kuram ne tik spēcīgs. Tomēr būtu ļoti žēl, ja šādā situācijā es netiktu tālāk tikai koeficientu dēļ.

C.L. Kā Tu novērtē pretinieku līmeni?

A.P. Pasaules čempionātā piedalījās 36 dalībnieki no 34 valstīm. Visi spēlētāji bija pietiekoši stipri, jo tas taču ir Pasaules čempionāts. No trešās vai ceturtās partijas nācās sacensties ar tiešām stipriem pretiniekiem. Piemēram, vairākas reizes es apzināti necentos iegūt savā īpašumā laukus, jo bija arī citi objekti, ar kuriem varēja darboties. Bija partijas, kurās es ar to vienkārši nokavēju, un, piemēram, Polijas pārstāvis šo manu kļūdu ļoti labi izmantoja pret mani. Viņš savu mazo pilsētu aplika ar zemniekiem no visām četrām pusēm un tādā veidā saņēma par vienu pilsētu 12 punktus. Vēl palikusi spilgtā atmiņā spēle ar Čehijas pārstāvji (kas ir pagājušā gada Pasaules čempions). Viņam starp citu ir cits – netradicionāls domu gājiens, es tikai vēl īsti līdz galam nesaprotu, kāds tas ir. Brīžiem bija sajūta, ka viņš jau iepriekš zina, kāds būs mans nākošais lauciņš.

C.L. Vēlies apgalvot, ka viņš visu laiku paredzēja spēles gaitu?

A.P. Tā iznāk. Pats interesantākais bija tas, ka viņš ne tikai iemanījās ik pa laikam man patraucēt, bet arī izvietoja savus objektus tā, lai es nevarētu viņam patraucēt nākamajos gājienos.

C.L. Vai Tu pirms čempionāta trenējies? Kā tas notika?

A.P. Jā, trenējos. Dažādi. Pārsvarā spēlēju portālā BrettspielWelt, bet šķiet, ka čempionāta laikā tas man vairāk traucēja, nekā palīdzēja. Portālā BrettspielWelt punktu skaitīšana notiek mazliet citādi: par mazo pilsētu 4 punktu vietā (saskaņā ar spēkā esošo noteikumu 3. redakciju, autora piezīme) tiek piešķirti 2 punkti (saskaņā ar noteikumiem 1. redakcijā, autora piezīme). Spēlē, kur mazā pilsēta dod tikai divus punktus, parasti mazāk pievērs uzmanību tam, lai pilsētu neaizņemtās daļas nepaliktu uz spēles laukuma. Citiem vārdiem, mazāk seko līdzi tam, lai samazinātu tā saucamās „varbūtības šūpoles”, jo ir tā – kurš pirmais izvilks noslēdzošo lauciņu, tas arī saņems visu pilsētu. Un, protams, tam, kurš uzsāk gājienu pirmais ir lielākas izredzes to izdarīt (vairāk kā 50:50). Pirms čempionāta es diezgan maz spēlēju pēc minētajām noteikumu variācijām, kur mazā pilsēta dod 4 punktus un tas nenāca man par labu. Tomēr čempionātā man izdevās vai nu uzvarēt vai panākt neizšķirtu. Te gan jāatzīmē, ka neizšķirts rezultāts priekš Carcassonne ir diezgan netipisks, bet man tas čempionāta laikā izdevās divas reizes – gan ar čehu, gan ar poļu spēlētāju, par kuriem es jau iepriekš stāstīju.

Paralēli treniņiem online režīmā, es mēģināju izstrādāt tīri matemātisku pieeju. Palūdzu draugam, kurš mācās Fizikas un matemātikas fakultātes maģistrantūras 1. kursā, palīdzēt izskaitļot dažu standarta situāciju prognozes. Piemēram, gadījumā, ja ir lauciņš, kas nepieciešams abiem spēlētājiem (tas, protams, atkarīgs no lauciņu skaita), kāda ir iespēja, ka izdarot gājienu pirmajam, arī lauciņu izdosies izvilkt pirmajam? Vai arī apskatījām situāciju, kad spēlētājiem ir vajadzīgi divi dažādi lauciņi, kas ir sastopami ar dažādu varbūtību, un mēģinājām aprēķināt, kā tas atainosies uz spēles laukuma. Kam tas nepieciešams? Pirmkārt, kad ir nepieciešams izlemt, kādā veidā pievienoties pie pilsētas, par kuru notiek cīņa, kā arī vai vispār ir vērts to darīt. Otrkārt, tad, kad ir nepieciešams bloķēt objektus – cik gājieni būs nepieciešami, lai patraucētu pretinieku? Visbiežāk pieļautā kļūda ir tāda, ka cilvēki pārāk naivi izvieto savus objektus, domājot tikai par to, kā saņemt pēc iespējas vairāk punktu. Piemēram, ceļ pilsētu blakus klosterim, bet neseko līdzi tam, ka šādā situācijā ir iespējams uzlikt kādu ceļu, un kauliņi šajā objektā var iesprūst uz ilgu laiku. Ir arī spēlētāji, kuri gluži pretēji pārāk aizraujas ar pretinieka objektu bloķēšanu, rezultātā neracionāli tērējot savus lauciņus un gājienus. Pie tam pilnīgi nobloķēt vienalga neizdodas, ja nu vienīgi tikai samazināt iespēju, ka nepieciešamais lauciņš nonāks pie pretinieka. Toties bieži lauciņi, ar kuriem bloķē, ir tik vērtīgi, ka pie racionālākas pielietošanas var atnest ne vienu vien punktu. Te ir jāatzīmē, ka pie tā arī man vēl ir jāpiestrādā. Atgriežoties pie maniem aprēķiniem, varu teikt, ka tie bija visumā noderīgi, un atsevišķos gadījumos deva pat negaidītus rezultātus. Protams, sēžot pie spēļu galda, katru reizi jau nerēķināsi iespējamās varbūtības, jo, pirmkārt, gluži vienkārši nav laika to darīt un, otrkārt, tas nemaz nav tik interesanti. Tajā pašā laikā, vienu reizi šādus aprēķinus izdarot, tas pāriet intuīcijas līmenī un palīdz domāt.

C.L. Tas tik tiešām ir ļoti nopietns sagatavošanās process!

A.P. Jā, tā tas ir. Starp citu, viens no maniem mīļākajiem lauciņiem ir klosteris. Īpaši gadījumos, ja divi klosteri atrodas blakus un sanāk tos būvēt vienlaicīgi. Ja vēl tam paralēli izbūvē kādu ceļu, tad var iegūt gandrīz trīskāršu labumu. Protams, ka lauciņi jāliek ļoti uzmanīgi, cenšoties darīt tā, lai būtu pēc iespējas vairāk stūru „lauks pie lauka” (runa ir par stūriem, kas izveidojas, ja lauciņus ar laukiem liek vienu pie otra, autora piezīme). Pie šāda izkārtojuma pretiniekam grūtāk nobloķēt objektus, kaut gan, protams, dažreiz tas tomēr notiek. Piemēram, vienā no partijām, ko spēlēju internetā, es uzliku 4 klosterus un mazo pilsētu vienā vietā, un man neizdevās apstādināt to bloķēšanu. Kā rezultātā, faktiski ar vienu lauciņu, tika nobloķēti 5 kauliņi. Neskatoties uz to, ka līdz spēles beigām bija atlikuši vēl 15 lauciņi, es toreiz zaudēju ar milzīgu punktu starpību.

Ja atgriežamies pie Pasaules čempionāta, tad gribu atzīmēt, ka pēc maniem novērojumiem spēlē ar spēcīgu pretinieku ir jārēķinās ar to, ka ar visiem septiņiem kauliņiem nepaliksi, kaut ko noteikti nobloķēs. No otras puses, ņemot vērā to, ka spēles gaitā arī izdosies kaut ko nobloķēt pretiniekam, klosteris nav tik slikts ieguldījums, jo par to spēles beigās var saņemt, piemēram, 8 punktus, kas nav maz.

Pusfinālā es spēlēju ar šī gada Pasaules čempionāta uzvarētāju – pārstāvi no Grieķijas. Viņš ir ļoti spēcīgs spēlētājs, pat īstenībā nav kauns, ka viņam zaudēju. Viņš ļoti pārliecinoši uzvarēja finālā (ar 47 punktu pārsvaru, autora piezīme). Spēles laikā man ilgi likās, ka vadībā esmu es, bet vēlāk izrādījās, ka tad, kad es ar diviem kauliņiem cēlu savu lielo pilsētu, viņš lēnam bija uzsācis mani bloķēt. Bloķēt ir iespējams ar diviem paņēmieniem – vai nu sastādot no lauciņiem tādu konfigurāciju, ka fiziski nav piemērotu lauciņu vai arī (kas man pašam estētiski ir pieņemamāks) bloķēt tā, lai nepieciešams lauciņš nevis vispār neeksistē, bet tāds lauciņš kastē vairs nav sastopams. Piemēram, ja visi nepieciešamie lauciņi ātri izkrīt, tad vienkārši izmanto situāciju, ka šo lauciņu vairs nav. Tieši šāda situācija man bija spēlē ar grieķi. Bija 8 lauciņi ar pilsētu no trim pusēm. Brīdī, kad izkrita jau 7 tādi lauciņi, viņš izvilka astoto un nobloķēja manu pilsētu tā, ka man bija vajadzīgs tieši tas pats lauciņš, lai izglābtu situāciju. Lūk, tā viņš mani apspēlēja.

C.L. Kas visvairāk palicis atmiņā no Pasaules čempionāta?

A.P. Patiesībā atmiņā ir viss čempionāts un īpaši tā atmosfēra. Bija patīkami un interesanti spēlēt pie galdiņa, no kura spēle tika translēta. Tāpat bija patīkami redzēt daudzos skatītājus un sajust, ka viņi tik tiešām ar interesi vēroja spēli.

C.L. Kādas vispār ir Tavas sajūtas? Vai Tu apzinies, ka esi viens no spēcīgākajiem spēlētājiem pasaulē?

A.P. Par to es atcerējos tikai vakar (dienu pirms intervijas, autora piezīme), līdz tam kaut kā par to nedomāju. Rezultāts tiešām ir labs, kaut gan sākumā biju neapmierināts, ka zaudēju pusfinālā. Tam ir savs attaisnojums – spēlētājs no Grieķijas tiešām spēlēja ļoti labi. Kaut gan ja vairāk padomātu, tad būtu varējis iegūt vairāk punktu, vai kaut kur tos vienkārši nepazaudēt… Tomēr, es teiktu, ka tā ir ļoti laba sajūta. Pieļauju arī, ka ne visi spēcīgākie spēlētāji piedalījās čempionātā. Es zinu vairākus spēlētājus, kuri ļoti labi spēlē internetā portālā BrettspielWelt. Iespējams, ka viņi vienkārši netika uz čempionātu.

C.L. Vai Tev izdevās aprunāties ar spēles autoru Klaus-Jurgenu Vrede (Klaus-Jürgen Wrede)?

A.P. Redzēju viņu tikai divas reizes. Kad ieraudzīju viņu pirmo reizi, tad gribēju pieiet pie viņa, bet atlika man tikai uz pāris sekundēm novērsties, ka viņš kaut kur jau izgaisa. Pēc tam, pašās čempionāta beigās, viņš ieradās uz apbalvošanu, paspieda visiem roku un apsveica. Tā kā parunāt man ar viņu neizdevās. Viņam apkārt nemitīgi uzturējās daudz cilvēku. Es tomēr ceru, ka man tas izdosies nākošajā gadā. Neatkarīgi no tā vai es tikšu vai netikšu uz čempionātu, es noteikti vēlos apmeklēt izstādi.

Interesanti, ka ir iespēja tikt uz čempionātu arī nekvalificējoties nacionālajā atlasē. Uz čempionātu bija ieradušies 35 dalībnieki no 34 valstīm (no Čehijas bija 2 dalībnieki – nacionālās atlases uzvarētājs un esošais Pasaules čempions), tātad – nepāra skaitlis, bet organizatoriem tomēr vajag dalībnieku skaitu, kas būtu pāra skaitlis. Tāpēc starp 3-4 Pasaules vicečempioniem un iepriekšējo gadu čempioniem, kuri bija ieradušies kā skatītāji, veica izlozi, kurā uzvarēja vicečempions no Austrijas.

C.L. Ļoti interesanti! Es nezināju, ka pastāv tāda iespēja.

A.P. Neviens par to nezināja! Izrādās, ka iepriekšējo gadu vicečempioniem vai čempioniem ir iespēja piedalīties čempionātā, pat neizejot nacionālo atlasi.

C.L. Mūsu mājas lapā ir apskatāmas fotogrāfijas no Esenes izstādes. Arī nākošgad tiek plānots brauciens uz Eseni, tāpēc, ja ir vēlēšanās uzspēlēt spēli, parunāt ar Klaus-Jurgenu Vrede un citiem spēles faniem, laipni lūdzam pievienoties mūsu pulciņam. Es tā saprotu, ka arī nākošajā gadā Tu piedalīsies Latvijas čempionātā?

A.P. Jā, protams! Ceru, ka tas norisināsies man izdevīgā laikā.

C.L. Saki lūdzu, kā ir iespējams uzvarēt Carcassonne? Vai atklāsi Alekseja Peguševa recepti?

A.P. Pirmkārt, ir nepieciešams iemācīties un apgūt visus lauciņus, lai zinātu, ko var sagaidīt. Patiesībā tas nemaz nav tik grūti. Es speciāli tos no galvas nemācījos. Vienkārši, spēlējot regulāri, tos iegaumē jau bez īpašas mācīšanās. Otrkārt, jācenšas pēc iespējas vairāk bloķēt pretinieku un pievienoties pie viņa objektiem. Bet pats galvenais – gūt prieku par spēli. Visvairāk pie Carcassonne mani saista tas, ka tā ir intelektuāla spēle, kaut arī ar veiksmes elementiem. Tāpēc ir jācenšas spēlēt tā, lai nepaļautos tikai uz veiksmi, bet drīzāk veidot savu stratēģiju neatkarīgi no tā paveiksies vai nē. Galu galā, neskatoties uz to, vai veiksme tev uzsmaidīs, vienmēr ir lietas, kuras var kontrolēt arī bez tās.

C.L. Tas ir ļoti labs padoms! Vēlu tev veiksmi visos turpmākajos turnīros, tajā skaitā arī tajos, ko organizē mūsu portāls. Liels paldies par interesanto interviju!

A.P. Paldies, arī man bija ļoti interesanti.